mīlestības darbs

tagad, ap 4 mēnešiem, meita pieprasa arvien vairāk uzmanības, vairs nav ar mieru stundām viena pati rotaļāties, jo tūdaļ sāksies aktīvās velšanās laiks, jau fiziski tam gatavojās, brīvi veļās no sāniem uz vēdera. sanāk ne pa jokam noņemties. tā kā abas divas bijām noķērušas iesnas un pāris dienas tusējām tikai pa mājām, tad vispār bija smagais, bet tas jau pieder pie bērnu audzināšanas lietām.
šodien man vīrs pajautāja, vai es vēl varu izturēt viena ar mazo caurām dienām? nu tā 24/7. vai neesmu jau galīgi izbesījusies? viņš esot domājis...un izdomājis, ka pats tā nevarētu!
uz mutes gan parasti neesmu kritusi un varu nez ko pateikt sarunas uzturēšanai, bet pēc šī jautājuma man pat nebija, ko viņam atbildēt. vai tad ir varianti? varu? nevaru? tas taču mans mazais! :)
 nu, nav jau gluži tā, ka esmu izbesījusies, jo patiesībā, ja mīl, tad var ļoti daudz un šis noteikti ir mīlestības darbs.

gaidīšanas gads noslēdzies

attapos, ka Marijai nākamnedēļ jau četri mēneši!
pagājšgad ap šo laiku uzzināju, ka man, iespējams, būs bēbis un pēc tam ļoti ilgojos kaut paietu pirmās 12 nedēļas. kā es gaidīju? nenormāli!
pēc tam gaidīju sonogrāfiju, kur pateiks- puika vai meitene!
un tad ļoti gaidīju, lai paietu vēlamās 37 nedēļas!
pēc tam- pirmais mēnesis un pirmie trīs mēneši.
gaidījusi, kad celsies, gaidījusi, kad aizmigs, gaidījusi, kad beidzot paēdīs, gaidījusi, kad vēderiņš vairs nesāpēs, gaidījusi, kad nabiņa sadzīs, gaidījusi pirmo dekrēta dienu, gaidījusi pirmo lielo pabalstu.
un tagad vairs neko laika ziņā negaidu, un, jopcik, sapratu, ka vesels gads jau pagājis, kurā esmu gaidījusi, gaidījusi, gaidījusi! :)
bet gaidot dzīvot ir forši- ir mērķis, ir process un redzams rezultāts! gaidot var tik daudz par sevi uzzināt un iemācīties!

jauns uzvārds

teikšu atklāti- uzvārda maiņa nav tik elementāra, kā iepriekš domāju. piemēram, ārpus visu dokumentu maiņai, jāinformē bankas, apdrošinātāji, csdd jānomaina tiesības. ar to tas tikai sākās. labi, ka tētis atgādināja,ka uz mana vārda taču ir arī auto, ar kuru viņš brauc.
izdomāju nomainīt arī e-pastu, lai vecais uzvārds netraucē, tad visas pāradresācijas. pēc tam taču sapratu, ka- ja jauns e-pasts, tad jāinformē visi draugi un regulārie e-pasta jaunumu sūtītāji.
pēc tam sapratu, ka man ir čupa klienta karšu, kuri klientu piedāvājumus sūta uz veco e-pastu.
nu, īsumā, darbiņš uz nedēļu bērna gulēšanas pauzēs + vēl iestāžu apmeklējumi vīrakunga brīvdienās (tad vismaz varu viņam sīci atstāt).
un tad vēl cv datubāzes, sociālie portāli.
bet nu ir tā vērts! :)

tēvu diena

nu, tad beidzot tēvu diena! :)
kaut kā jau iepriekš nešķita godīgi, ka mātes diena maija otrajā svētdienā tiek nešpetni saukta arī par ģimenes dienu un izzūd tas īpašais, mātes dienas prieks. kā nekā- jau jau ģimenes diena, sieviete arī šajā dienā vaiga sviedros turpina kalpot savai ģimenei  (vismaz uz mani tas 100% attiektos) un parasti neatliek laika sev. super, ka tagad ir tēvu diena un man savā pirmajā mātes dienā nevajadzēs dalīties, varēšu pilnībā baudīt savas ģimenes uzmanību!

mana lielā diena

tāpat kā lielākā daļa meiteņu es savā laikā sapņoju par Krēslas varoņiem līdzīgām sirdstrīsām, kāzām ar baltu kleitu un noteikti baznīcā, kur būtu pilns ar man tuviem un tālākiem cilvēkiem un visi mani apbrīnotu. tāpat biju pārliecināta, ka iziešu pie vīra ap 24- 25 gadiem un ap 26-27 man būs vismaz viens bērns, bet šībrīža vecumā to skaits būs vismaz dubultojies. godīgi sakot, sapņainajos 13-15 gados, es tālāk par 25 gadiem sevi neredzēju. bet, re kā- man jau 32! :) un tikai tagad viss sākās.

neticami, bet kad satiku savu cilvēku, piedzīvoju ļoti spilgtas sajūtas un manī iekšā karoja divas puses, ļoti ilgi. viena teica, ka ir īstais un viss ir pa īstam, bet otra mani mulsināja, neļāva uzticēties un neticēt līdz galam, ka tā var būt, jo faktiski jau viss bija citādāk, nekā jebkad biju sapņojusi, bet ne jau sliktāk.

jāteic, jau no paša iesākuma mūsu attiecības neiekļaujas vispārpieņemtajos standartos un rāmjos. piemēram,
1) lai arī cik ļoti man patīk sēdēt automašīnas pasažieru sēdeklī nevis pie stūres un lai arī  kavalieri, ar kuriem satikos pirms sava vīra, mani parasti vizināja, mūsu attiecībās es esmu tā, kura parasti vada auto;
2) vīrs ievācās manā īrētajā dzīvoklī nevis es pie viņa;
3) sākām dzīvot kopā no otrā randiņa;
un te var uzskaitīt vēl daudzus parametrus.

bet ko nu par to, mūsu septembra lielākais notikums- mūsu kāzas, kuras varēja notikt jau krietni agrāk- pagājšgad ap Ziemassvētkiem, bet kautkā pirmajā gājienā uz Dzimtsarakstu nodaļu sakašķējāmies, laikam jau nebija īstais laiks un noskaņa, nebija mums skaidra mērķa, kāpēc tas būtu jādara, bet tagad tas bija tieši laikā. šogad šo lēmumu pieņēmām daudz nedomājot, arī viesu saraksts mums abiem bija skaidrs (t.i.- ka viesu nebūs, tikai liecinieki un meita!). Manas kleitas pamattonis bija balts, bet tomēr tā nebija kuplā, lielā kāzu kleita, bet gan kleita, kura tiešām man patīk! :) un līgavas pušķi atstāju sev, par piemiņu, jo vedējmāte bija vienīgā viešņa manās kāzās un būtu diezgan interesanti, ja es viņai to pušķi mestu! :)

secinājums- kad ir bērns, viss noliekas savās vietās. esmu tiešām laimīga par to visu, kas man ir tagad. protams, ar šo viss nebeidzās, abi esam katoļi- kad meita paaugsies iziesim tos obligātos kursus un arī baznīcā visu nostiprināsim, pagaidām, tā kā mums nav neviena tuvinieka, kurš var reizi nedēļā mazuli pieskatīt, kamēr mēs klausāmies katoļu mācībās, ceru, ka Dievs mums piedos un svētīs mūsu savienību tādu, kāda tā ir! :)