pārdomas par laiku

Vakardien, aplūkojot populāros sociālos portālus, pamanīju, ka neesmu apsveikusi dzimšanas dienā vismaz divas savas radinieces, kurām oktobra pirmajā dekādē bija dzimšanas dienas.
Tā jau šķiet, it kā vienmuļa tā ikdiena mājās ar bērnu, bet patiesībā tā nemaz nav. Laiks skrien vēja spārniem un knapi var tikt līdzi. Iemesls tam vienkāršs- viss, kad mazais ir nomodā, notiek pēc mazā ritma un iespējām, tas ir- lēni, pamatīgi, it kā bez stresa. Nu piemēram, kaut vai vakardien- tā jau piecēlos plkst. 8os, lai mazo uz plkst. 10iem aizvestu uz poliklīniku, kura atrodas 10 minūšu brauciena attālumā. Gala rezultātā tāpat gandrīz sarunāto laiku nokavēju.
Vienīgais, kas man tajā visā patīk, ir fakts, ka šis laiks nepazūd, katrai minūtei, stundai ir redzams rezultāts! :)

vakardien nebija elektrības

tik rāma un nesteidzīga paliek diena, ja nav elektrības. Pat, lai iekurinātu gāzes plīti, vajadzēja sniegties atvilktnes pašā tālākajā stūrī, lai atrastu sērkociņus. Biju jau aizmirsusi, ka agrāk tikai tā vien gāze tika piešķilta.

Marijai arī, laikam, lai būtu enerģija, vajag elektrību,  jo guļ jau otro stundu! 

Nav ne vainas, vienīgais trūkums, arī apkures padevei vajag elektrību un līdz ar to mājās paliek diezgan vēsi, elektrisko sildītāju arī ieslēgt nevar.

Ja tā padomā, esmu tik atkarīga no elektrības. Lai šo rakstu publicētu, arī būs jāgaida, kamēr elektrību atkal pieslēgs.

Bet, kopumā, nedaudz tāda sajūta, ka viss iestrēdzis tādā rāmā mierā. Patīkami.