2013/06/19

man ir, ko teikt


laikam jau es arī esmu viena no tiem, kura kāpj uz grābekļa atkārtoti. varu teikt pavisam droši vēl sōrīt uzkāpu uz sava vecā grābekļa jau trešo reizi un tā 'pa smago'.

kā teikt- sen jau likās, bet tagad noteikti varu teikt, ka Latvijā ārstiem un visai sistēmai kopumā vajadzētu mācīties ētiku- ko drīkst, ko nedrīkst un kad drīkst vai nedrīkst teikt pacientam (medicīniski neizglītotam, bet citādi ļoti inteliģentam cilvēkam ar tieksmi uzzināt visu, kas uz mani attiecās). atkal jau sastapos ar situāciju, kad ārsti saceļ vētru ūdensglāzē, nobaida mani un manu ģimeni līdz baltām pelītēm un pēc tam izrādās, ka nekas jau nav noticis un esmu praktiski vesela! nu, bāc! nu kā tā var! brrrr...

paldies Dievam, viss beidzies laimīgi un varu ar jaunu sparu turpināt baudīt šo burvīgo vasaru! ehh, kā lai nākamreiz uz grābekļa neuzkāpj? kā lai saglabā vēsu prātu? man tik daudz vēl dzīvē jāmācās!

2013/06/02

viens gads


šī gada 27.maiju sagaidīju tāpat kā pagājšgad- gulējām abas ar meitu gultā un skatījāmies viena uz otru. pagājšgad Marija bija tikko dzimusi, šogad- noķērusi kautkādu vīrusu ar briesmīgi augstu temperatūru. bet viss beidzās labi- gan pagājšgad, gan šogad :) !

Marija ir nokristīta, pirmais gadiņš pavadīts, otras - sagaidīts, saņemts daudz dāvanu un apsveikumu un svinības, neskatoties uz vīrusu, notika! jūtos kā māte- varone.