mana lielā diena

tāpat kā lielākā daļa meiteņu es savā laikā sapņoju par Krēslas varoņiem līdzīgām sirdstrīsām, kāzām ar baltu kleitu un noteikti baznīcā, kur būtu pilns ar man tuviem un tālākiem cilvēkiem un visi mani apbrīnotu. tāpat biju pārliecināta, ka iziešu pie vīra ap 24- 25 gadiem un ap 26-27 man būs vismaz viens bērns, bet šībrīža vecumā to skaits būs vismaz dubultojies. godīgi sakot, sapņainajos 13-15 gados, es tālāk par 25 gadiem sevi neredzēju. bet, re kā- man jau 32! :) un tikai tagad viss sākās.

neticami, bet kad satiku savu cilvēku, piedzīvoju ļoti spilgtas sajūtas un manī iekšā karoja divas puses, ļoti ilgi. viena teica, ka ir īstais un viss ir pa īstam, bet otra mani mulsināja, neļāva uzticēties un neticēt līdz galam, ka tā var būt, jo faktiski jau viss bija citādāk, nekā jebkad biju sapņojusi, bet ne jau sliktāk.

jāteic, jau no paša iesākuma mūsu attiecības neiekļaujas vispārpieņemtajos standartos un rāmjos. piemēram,
1) lai arī cik ļoti man patīk sēdēt automašīnas pasažieru sēdeklī nevis pie stūres un lai arī  kavalieri, ar kuriem satikos pirms sava vīra, mani parasti vizināja, mūsu attiecībās es esmu tā, kura parasti vada auto;
2) vīrs ievācās manā īrētajā dzīvoklī nevis es pie viņa;
3) sākām dzīvot kopā no otrā randiņa;
un te var uzskaitīt vēl daudzus parametrus.

bet ko nu par to, mūsu septembra lielākais notikums- mūsu kāzas, kuras varēja notikt jau krietni agrāk- pagājšgad ap Ziemassvētkiem, bet kautkā pirmajā gājienā uz Dzimtsarakstu nodaļu sakašķējāmies, laikam jau nebija īstais laiks un noskaņa, nebija mums skaidra mērķa, kāpēc tas būtu jādara, bet tagad tas bija tieši laikā. šogad šo lēmumu pieņēmām daudz nedomājot, arī viesu saraksts mums abiem bija skaidrs (t.i.- ka viesu nebūs, tikai liecinieki un meita!). Manas kleitas pamattonis bija balts, bet tomēr tā nebija kuplā, lielā kāzu kleita, bet gan kleita, kura tiešām man patīk! :) un līgavas pušķi atstāju sev, par piemiņu, jo vedējmāte bija vienīgā viešņa manās kāzās un būtu diezgan interesanti, ja es viņai to pušķi mestu! :)

secinājums- kad ir bērns, viss noliekas savās vietās. esmu tiešām laimīga par to visu, kas man ir tagad. protams, ar šo viss nebeidzās, abi esam katoļi- kad meita paaugsies iziesim tos obligātos kursus un arī baznīcā visu nostiprināsim, pagaidām, tā kā mums nav neviena tuvinieka, kurš var reizi nedēļā mazuli pieskatīt, kamēr mēs klausāmies katoļu mācībās, ceru, ka Dievs mums piedos un svētīs mūsu savienību tādu, kāda tā ir! :)